Jā, atrodoties lauku teritorijās, pārgājienos un, ja kas, arī pilsētā - tad uztrāpamies arī lapseņu pūžņiem. Saņemam dzēlienus. Kas tad notiek? Ir dažas domas...
Šie dabā esošie kukaiņi ir kolektīvi radījumi. Pa vienam tie neizdzīvo, un tamdēļ tie būvē midzeņus, kur centrā ir viena saimes mammma, kurai apkārt dzīvojas vairāki simti darba lapseņu.
Lapsenes un sirseņi visaktīvākie ir no vasaras vidus līdz rudenim, kad sākās sali. Septembrī šie pastiprināti meklē visāda veida nektārus, saldumus, sarūgušus ievārījumus, iepuvušus ābolus, bumbierus u.tml. Un līdz ar to lapsenes lien arī pie pārtikas produktiem, tējām, sulām - pat pilsētas centrā ikdienā.
Katram midzenim šie kukaiņi uzstāda tādu kā aizsardzības zonu, kuru tie uzskata par "savējo", un kur cita ieiešana tiek uzskatīta par "ielaišanos". Mājas bitēm tāda zona ir 15 metri un t.s. bites celā jeb skrejas virzienā - arī 20-25 metri, meža bitēm 5-7 metri, sirseņiem 2-3 metri, lapsenēm 2-4 metri. Ārpus šīs zonas šance saņemt dzēlienu no attiecigā kukaiņa ir - tad, kad apdraudam pašu kukaini (saspiežam, pieskaramies u.tml.).
Attiecīgi, ja iekļūstam šādā zonā, tad pacenšamies pēc iespējas ātrāk šo zonu pamest. Un skrienam uz krūmu pusi, jo šiem kukaiņiem redze ir tikai uz klajā laukā esošiem "nedraugiem".
Kukaiņi dzeļ ar dažādu spēku. Ir sava veida tops - no nesāpīgākā uz sāpīgāko dzēlienu. Vismazā spēkā dzeļ kamenes un zemes bites; pēc tam - jau stiprāka iedarbība ir mazajām lapsenēm; vēl stiprāk dzeļ bites un visbeidzot arī lielās lapsenes- sirseņi.
Protams, ja notiek masīvs šo kukaiņu uzbrukums, tas var novest cilvēku līdz nāvei. Aptuvenā "deva" šādai lietai ir - 20 sirseņu dzēlieni vienlaikus, ap 100 bišu dzēlieni. Aptuveni var pieļaut, ka arī 150 lapseņu uzbrukumu būs grūti pārciest bez apdraudējumu dzīvībai.
Pārgājienos tomēr biežāk gadās, kad kāds kukainis iedzeļ pa vienam. Dzīvībai apdraudējums nav, bet dažiem no mums tad rodas spēcīgā alerģiskā iedarbība. Kas ir - sakostās vietas piepampums, apsārtums. Retāk ir elpas trūkums, reibonis, samaņas zaudējums. Ir svarīgi ar, kurā ķermeņa daļā tiek saņemts dzēlums. Ja tas notiek rokā vai kājā, tad tas ir paciešams. Sliktāk ir tad, ja ar sulu reizē iedzer kādu lapseni - tad sapampuma dēļ rīklā var tikt traucēta elpošana un ir nepieciešama tūlītēja mediķu palīdzība.
Kad ir sapampums, tad vislabāk sakostai vietai ir pielikt ledus gabalu, kā arī cietušo vietu ir noberzt ar dezinficējošu vielu, piemēram, ar spirtu. Kam jābūt arī pārgājiena aptieciņā. Iekšķīgi jāuzņem zāles pret alergiju, kurām arī ir jābūt pārgājiena aptieciņā. Ļoti labi, ja kāds pārgājienā pieprot mākslīgo elpināšanu un sirds masāžu un vispār kāds ir ar ārsta iemaņām.
Vēl viena nianse, kad iedzeļ rokās tad uz reizi ir jānoņem visi gredzeni, jo pēc sapampuma tos būs grūti noņemt.
---
Bet vislabāk ir līdz sakodumiem nenonākt. Tātad dabā...
* Pirmajam (var uz maiņām) ir jāiet kādu gabaliņu pa priekšu, kurš cita starpā brīdinās par šādu lapseņu midzeņu esamibu. Lapsenes taisa midzeņus pārsvarā zemē, retāk kokos. Ja cilvēks "ielaužas" viņu teritorijā, tad vispirms gaisā paceļas "sargi", kuri pirmie lido uz nelabvēļa pusi. Ja tas notiek, tad pārgājiena dalībniekiem jāapgriežas par 180 grādiem un ātri jāmetas uz krūmu pusi. Vai palīst arī zem lielu koku zariem un kādas 20 minūtes nekustīgi jānogaida. Un tad ar līkumu ap apdraudēto vietu ir jāturpina maršruts.
Drusku priekšrocības dod - lietains vai stipri vējains laiks, tad šie dabas kukaiņi ir neaktīvi. Arī gaisa temperatūra, ja tā ir +10 un zemāki, tad šo lapseņu aktīvitāte arī krītas līdz nullei. Tad dzēlienus var saņemt vienīgi, ja tieši pieskaramies midzenim.
Uzmanība ir jāpievērš, ja par naktsmītni kādreiz izvēlamies pamestu māju vai šķūni. Arī šādās vietās gan sirseņi vai parastās lapsenes veido savus midzeņu "bumbuļus". Kad rīkojamies uz guļasvietu tādā, tad iepriekš jāveic vietēja mēroga izlūkošana.
Jāsaka, ne bites, ne lapsenes nepanes cigarešu, alkohola, odekolona, petrolejas un citas spēcīgas smakas. Tas papildus veicina kukaiņu agresivitāti.
Papildus agresivitāti izraisa arī straujas kustības. Piemēram, ja nebēgam, bet gan haotiski no tiem atgaiņājamies. Šajā gadījumā visniknākās ir mājas/ meža bites, kas reizēm nelabvēli var vajāt līdz pat puskilometra attālumam. Šāda uzbrukuma laikā ir - ātrā tempā jānesas uz paslēptuvi. Ideāli, ja tas ir kāds tumšs pagrabs. Bet var izlīdzēties ar krūmiem un zemiem koka zariem.
Arī - ja gadās nosist vienu sirseni, tad tas gandrīz vienmēr paspēj padot nāves signālu, kas liks uz signāla pusi doties vēl kādiem desmitiem kukaiņu. Protams, ja šo midzenis ir kaut kur tuvumā. Arī nosistā kukaiņu smaka ir signāls citiem ciltsbrāļiem rīkoties...
Sirseņus pievilina arī gaisma. Ja kādā koka būdā ir uz nakti nolikts gaismeklis, tad ir visai liela ticamība, ka ātri vien uzradīsies kāds nomaldījies sirsenis, kas centīsies vēl vairāk piekļut gaismas avotam. Jo tie lido arī tumsā, un ja midzenis ir tuvumā, tad pusstundā jūsu guļatelpā būs kādi desmit šādi kukaiņi. Tāpēc labāk ir sakurināt ugunskuru, jo tur šie atlidojošie sirseņi uz reizi liesmās iet bojā un netraucē apkārt esošos cilvēkus.
Tātad, ja ievērosim dažus padomus, tad ar šiem dzelošiem kukaiņiem problēmas nebūs.
Raksta un attēlu (c) avots: https://vk.com/you_must_survive