Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ASV Aizsardzības departamenta Vienotā kaujas pavēlniecība (CONAD) un Ziemeļamerikas Gaisa telpas aizsardzības pavēlniecība (NORAD) rūpējās par to, lai novērstu iespējamos Padomju Savienības uzbrukumus ASV un Kanādai.
Tā kā amerikāņi nebūt nebija sajūsmā par "mūžīgo" karu, tad CONAD un NORAD vēlējās uzlabot savu tēlu kā pieaugušo, tā arī bērnu acīs. Tā sabiedrisko attiecību kampaņas ietvaros pieaugušajiem tika veidotas filmas, kurās mēģināts pārliecināt šaubīgos par Aukstā kara nepieciešamību. Savukārt bērniem tika izveidota iespēja izsekot Ziemassvētku vecīti. Šī kampaņa sākotnēji tika veicināta ar laikrakstu, radio un televīzijas palīdzību, bet vēlāk "izsekot" Ziemassvētku vecīti varēja arī ar interneta starpniecību.
Ņemot vērā tā laika informācijas telpu, tas bija gana viltīgs gājiens no drošības iestāžu puses. Kad amerikāņu bērni jautāja saviem vecākiem, ar ko nodarbojas CONAD un NORAD, tad tā vietā, lai teiktu "viņi mūs paglābj no kodoluzbrukuma, kas pārvērstu mūs putekļos", vecāki savām atvasēm varēja atbildēt, "ka tie ir cilvēki, kuri palīdz Ziemassvētku vecītim".
Veidotā sabiedrisko attiecību kampaņa tiek minēta kā viena no veiksmīgākajām šāda veida kampaņām, turklāt tā izdzīvojusi arī līdz mūsdienām, kad bērni Ziemassvētku vecītim var izsekot ar interneta vai viedierīču aplikāciju palīdzību.
Saistībā ar šo pašu kampaņu tika radīts mīts, kas Ziemassvētku vecīša izsekošanas pirmsākumus minēja kā nejaušību, tomēr tā nebija patiesība. Sākotnējā versijā par Ziemassvētku vecīša izsekošanu tika minēts, ka 1955.gadā kāds zēns no Kolorādospringsas zvanījis uz lieltirgotāju izvietotu reklāmu laikrakstā, kas vēstīja, ka bērniem ir iespēja aprunāties ar pašu Santaklausu. Tomēr laikraksts esot nepareizi nodrukājis tālruņa numuru, līdz ar to bērni tika savienoti ar CONAD. Saņemdams zvanu, pulkvedis Harijs Šaups nodomājis, ka tā ir tikai izjokošana, tomēr, būdams labā noskaņojumā, licis saviem vīriem visu vakaru stāstīt bērniem par Ziemassvētku vecīša gaitām.
Tā esot radusies tradīcija katru gadu izsekot Ziemassvētku vecīti, tomēr šis stāsts ir vairāk nepatiess, nekā patiess. Jā, pulkvedis Šaups saņēma zvanu, kas nebija domāts CONAD, tomēr tas nebija Ziemassvētku vakarā un laikrakstā nebija drukas kļūda tālruņa numurā. Tāpat Šaups neesot bijis īpaši sajūsmināts un nelika saviem vīriem visu vakaru atbildēt uz telefona zvaniem. Zvans tika saņemts novembra beigās, bet tā paša gada Ziemassvētkos radās stāsts, par to, kā ASV sargā Ziemassvētku vecīti.
"Ziemassvētku vecītis droši pārvietojās ASV virzienā, uz kurieni viņš piektdienas rītā uzsāka savu ceļu no Ziemeļpola.
CONAD paziņoja, ka Ziemassvētku vecītis pārvietojas ār ātrumu aptuveni 80 kilometri stundā, kā arī viņš lido apmēram desmit kilometru augstumā, un viņa ierašanās ASV gaidāmā sestdienas vakarā.
ASV un Kanādas bruņotie spēki ievadīs Ziemassvētku vecīti pareizajā gaisa straumē, kas dubultos viņa ātrumu un ļaus aplidot apkārt vētrainajiem laika apstākļiem Hudzonas līča Rietumu daļā.
CONAD, bruņotie spēki, flote un jūras kājnieki turpinās izsekot Ziemassvētku vecīti viņa ceļā uz un no ASV, kā arī aizsargās viņu no svētkiem neticīgo uzbrukumiem.
Ziemassvētku vecīša ceļš ir ļoti plats, un tas tiek pārraudzīts CONAD komandtilitņā. Jāpiebilst, ka Ziemassvētku vecīša kamanas ir pārkrautas ar rotaļlietām un saldumiem," 1955.gadā rakstīja "Associated Press".
Aukstā kara laikā šīs kampaņas zemtekstos varēja lasīt, ka Padomju Savienība pie pirmās iespējas ir gatava uzbrukt Ziemassvētku vecītim, taču ASV to negrasās pieļaut.
