FacebookTwitter

Gribēja reiz palaist lidojošu zemūdeni

Bija mēģinājums rast kaujas aparātu, kas vienlīdz labi risina uzdevumus gaisā un zem ūdens. 



PSRS, valstī - kur vēl pirms Otrā Pasaules kara tika radīta varena militārā industrija, tika izmēģināti visādi projekti, kas kara komandieru ieskatā varētu dot kādu labumu gaidāmajās kaujās.

Tātad, Boriss Ušakovs, kas 1934. gadā vēl bija students Ļeņingradā Džeržinska vārdā nosauktajā Kara Jūras Inženierijas institūtā, sāka strādāt pie idejas. Tās pamatā bija radīt aparātu, kas apvienotu hidrolidmašīnas iespējas ar iegrimšanu arī zem ūdens. Tātad, trīsmotoru lidmašīna laiku pa laikam būs spējīga veikt kaujas operācijas kā zemūdene.

Protams, vairāku gadi aizritēja šajā teorētiskajā darbā, kas rasējumu formātā ilga līdz pat 1937. gadam. Lielā priekšniecība šos plānus apsvēra un pirmajā piegājienā apstiprināja. Tie tika nodoti NKVD uzraudzītajā "B" nodaļā, tomēr aiz idejas ekstravagantuma no tās atteicās un nolika slepenajā arhīvā. Mūsu stāsta varonis Boriss Ušakovs, kurš uz to laiku jau bija pabeidzis institūtu un strādāja kādā slepenā rūpnīcā, no darba brīvajā laikā tomēr turpināja strādāt pie projekta.

Otrajā piegājienā nu jau uzlabotais projekts NKVD 2. nodaļā tika skatīts vēlreiz. Tas notika 1938. gada 10. janvārī. Ko tad šāds projekts prezentēja? Lidaparāts vēl no gaisa varētu noteikt pretinieka kara kuģu kursu, pēc tam nosēsties un iegrimt zem ūdens līnijas. Un jau no šāda stāvokļa palaist torpedu. Ja pretinieka armāda pēkšņi mainīja kursu, tad lidmašīna atkal varētu no ūdens virsmas pacelties gaisā un vēlreiz nokoriģētu kuģu kursu.

Bija iecerēts - ka šāds komplekss lidaparāts varētu būt ekskluzīvi labs gan izlūkošanai, gan kaujas uzbrukumam. No zemūdens stāvokļa no tāda būtu iespējams palaist torpedas, no gaisa stāvokļa varētu mest bumbas un uzbrukt ar ložmetēju. Tāds varētu mierīgi pārlidot jūras mīnu laukus un nakts aizsegā arī pielavīties tuvumā pretiniekam ne tikai ostās, bet arī mērķiem uz sauszemes.

Tā konstrukcija bija sarežģīta, bet tās galvenā priekšrocība - iespēja no gaisa pāriet zemūdens stāvoklī un atpakaļ īsā laikā, kas neaizņem vairāk par 2 minūtēm. Ekipāža bija paredzēta no 3 cilvēkiem. Lidojumā tās ātrums būtu 185km/st, bet zem ūdens aptuveni 7km/st. Ar vienu degvielas uzpildījumu aparāts varētu strādāt 48 stundas zemūdens režīmā. Bet zem spārniem tika paredzēta iespēja piekarināt 2 torpedas.

Jā, 1938. gadā šis projekts tika izskatīts toreizējās PSRS valdības zinātniski - pētnieciskajā komitejā, kur gala lēmumā tika pavēstīts: ka projektam vairs netiks dota virzība. Par lielāko mīnusu tika rēķināts: šāds aparāts zem ūdens tomēr būtu bijis mazkustīgs, un to viegli atpazīs pretinieka izlūkošana no kuģa. Vēl par dārgu un neefektīvu tika atzīta tā sarežģītā konstrukcija, kas pretī nedos to izdevīgumu - kas būtu nepieciešama kaujās.

Tālāk? PSRS un citas toreizējās militārās lielvalstis visas likmes lika uz tradicionālajām zemūdenēm, bet gaisā valdīja mums zināmā aviācija.
Vai šodien būtu noderīga kāda līdzīga izstrādne. Ticami, ka šādi projekti vēl kaut kur citu valstu arhīvos eksistē, tomēr tiem nav dota zaļā gaisma. Aizvien aiz tā, ka šādi aparāti būtu neerti kaujās, dārgi ekspluatācijā un nekonkurētu ar citām modernām militārajām ietrādnēm. Vismaz uz šo brīdi - šādu hibrīdaparātu vēstures "lapa" ir aizvērta.

Informācijas un attēlu (c) avots: http://warday.info/