FacebookTwitter

Kā dzima Latvija

Nu jau 98 gadus uz pasaules kartes atpazīstama valsts Latvija. Un aizvadītā gadsimta sākumā bija situācija, kad Latvijas rašanās bija iespējama. Un tā tika izmantota. Ieskats vēsturē.



Uz reizi jāsaka - Latvija tapa cauri nemierīgiem laikiem. Un tas notika ilgu laiku pirms 1918. gada. Aicinam visus izzināt mūsu Valsts vēsturi. Šajā rakstā ir daži galvenie pieturas punkti

* Pirmo reizi Latvijas ideja paradījās 19. gadsimta 60'tajos gados. Jaunlatviešu kustība - kuras rindās bija Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs, vispirms sāka bīdīt idejas un domas par latviešu tautas identitāti caur izglītību un zināšanām. Tomēr te vēl nenocāca līdz Latvijas valstiskuma idejai.

* Sarežģītu ekonomisku un sociālu procesu iespaidā sāka formēties jaunas nu jau konkrētātāka nacionāla kustība. 19. gadsimta 90. gados radās jauna kustība — "Jaunā strāva". Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji — Jānis Pliekšāns (Rainis), Jānis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi — sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā. "Jaunās strāvas" aktīvisti pulcējās ap avīzi „Dienas Lapa”, kas sāka iznākt 1886. gadā un Rīgas Latviešu biedrību. Tomēr arī šajā darbībā neradās koncepcijas par Latvijas izveidi. Taču šīs aktivitātes atstāja pēdas uz tālākiem notikumiem. Un šodien mēs 19. gadsimta otrās puses notikumus saucam par Pirmo Atmodu.

* 20. gadsimta sākumā latviešu apzināšanā iniciatīvu pārņēma sociāldemokrātiskā kustība, kas nodibinājās 1901. gadā un kas vēlāk sadalījās liberālajā spārnā, kas turpināja virzīt ideju Latvijas pašnoteikšanā un radikālajā spārnā, kas vēlāk pieslējās t.s. lieliniekiem (boļševikiem). Kuri 1917. gadā veica apvērsumu Krievijā un izveidoja PSRS valsti. Bet liberālais spārns (LSS) konkretizēja savu nostāju. Pagāja ilgs laiks, kamēr LSS idejas guva plašu atbalstu latviešu vidū. LSS galvenie dibinātāji — Ernests Rolavs, Miķelis Valters u.c. — jau toreiz iezīmēja galvenos politiskos mērķus un darbības virzienus, kas vestu pie Latvijas valsts dibināšanas. To pamatā bija prasība izveidot Latvijas valsti, tiesa ne neatkarīgu, bet kā valsti Krievijas federācijas, kurā carisms būtu likvidēts, sastāvā, nodrošinot pilnīgu tās kultūras autonomiju.
* Tomēr juku laiki turpinājās - 1905. gadā bija pirmā sacelšanās pret cara režīmu, Latvijas teritorijā tas izpaudās kā daudzu vācu muižu un citu īpašumu graušana, dedzināšana 1905.-1907. gados. Atriebībā no Krievijas iesūtītās soda ekspedīcijas bez tiesas nogalināja daudzus zemniekus un strādniekus.

* Paralēli baltvācieši - saukti par jaunnacionālistiem - dibināja liberālu kustību, kuri vārdos bija par latviešu lielāku pašnoteikšanos. Tomēr jaunnacionālistiem nebija skaidrības par tālākām attiecībām ar vācu muižniekiem un cara pašpārvaldi, arī Latvijas vieta šīs kustības biedru domās nebija noteikta. Vien vīdēja miglainas idejas "par autonomiju Krievijas sastāvā". Šī kustība neguva atbalstu vienkāršo cilvēku vidū, un pati no sevis izbeidza darbību.

* Laikā no 1907. līdz 1917. gadam bija salīdzinošs miers, Rīgā un citās nākamās Latvijas pilsētās attīstījās rūpniecībā, paralēli pieauga kultūras un citāda sabiedriskā dzīve. Tamdēļ politiskās kustības nedaudz pieklusināja savas aktivitātes.

* Nākamo pavērsienu deva Pirmais Pasaules karš, kura ietvaros teritorija uz rietumiem no Daugavas ieņēmu vācu karaspēks. Bet Vidzeme un Latgale bija Krievijas sastāvā, attiecīgi Krievijas cars, lai piesaistitu savā pusē jaunus vīriešus karojošā vecumā, atļāva zināmas vaļības. Karaspēka daļās atļāva veidot saimniecisko pašpārvaldi, kas bija laba augsne sociāldemokrātiskām idejām. Tostarp arī domai par "Latvijas valsti Krievijas sastāvā". Iesākumā tā bija ideja, kas daudzus piesaistīja, un tad bija iespējas izveidot latviešu pulkus cara armijas paspārnē. No kuriem vēlāk izauga latviešu strēlnieku karaspēka daļas. Vēlākā vēstures gaitā tie sašķēlās. Viena daļa kļuva par "sarkanajiem", kuri vienīgie 1918. gadā ļāva Ļeņina vadītās valdībai noturēties pie varas, kad daudzi novērsās no lieliniekiem. Cita daļa bija sākums Latvijas Nacionālajai armijai, kurai nācās izcīnīt Brīvības cīņas līdz pat 1920. gadam.

* Kad 1917. gadā Krievijā, kuras sastāvā tad bija arī daļa tagadējās Latvijas zemes, februārī notika sociāldemokrātisks apvērsums, tajā gadā Sanktpēterburgā pie varas nonāca liberāli domājoša parlamentāra valdība, kas deva arī iespēju cilvēkiem biedroties dažādas partijās un kustībās.

* Līdz ar to kādu brīdi slēptās idejas cilvēkos parādījās atklātībā, to vidū prasības pēc Latvijas pašnoteikšanās. Latvijas pilnais valstiskums gan nebija vēl dienas kārtībā. Latvijā tika dibinātas vietējās pašvaldības — Vidzemes Zemes padome, Kurzemes Zemes padome un Latgales pagaidu zemes padomes. 1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kas prasīja Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā, taču Krievijas Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi. Tamdēļ latviešu sabiedrība sāka vairāk domāt par pilnīgu atdalīšanos no Krievijas.

* Krievijas armija lielinieku aģitācijas rezultātā demoralizējās, pazaudēja kaujas spējas. Tas ļāva vācu karaspēkam ieņemt visu Latviju. Lietas nācās kārtot ārpus Rīgas. Un 1917. gada oktobrī Petrogradā sapulcējās latviešu pilsonisko partiju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri nolēma dibināt Latviešu Pagaidu padomi. Paralēli tai vācu okupētajā Rīgā jau 1917. gada pirmajā pusē bija dibināta cita latviešu organizācija Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, kā arī dažas citas partijas, tai skaitā Latviešu Zemnieku savienība.

* No 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim (pēc vecā stila 16. — 19. novembris) Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas, kura tika apspriesta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes nepieciešamība. Tās uzdevumos ietilpa jau Latvijas Valsts saimniecisko struktūru izveide. Daži vēsturnieki jau šo datumu vēlāk ieteica kā Latvijas Valsts sākuma datumu.

* Latvijas Pagaidu Nacionālās padomes darbība bija traucēta pēc boļševiku 1917. gada oktobra apvērsuma. Jo boļševiku aprēķinos neietilpa neatkarīgu valstu rašanās "sarkanās" Krievijas sastāvā. Tomēr Latviešu pagaidu nacionālās padomes II sesija notika Petrogradā 1918. gada 15. – 18. janvārī. Pēc plašām debatēm tika pieņemta rezolūcija, kurā Latviešu pagaidu nacionālā padome, „dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām”, atzina, ka „Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali”. Latvijas Pagaidu Nacionālā padome tika pārdēvēta par Latvijas Nacionālo Padomi (LNP). Pēc tam, pievienojoties Demokrātiskajam blokam - 1918. gada rudenī tik veikti priekšdarbi Tautas Padomes veidošanai. Kurai nu bija uzdevums virzīt Latviju uz pilnīgu neatkarību. Tā nodibinājās 1918. gada 17. novembrī,

* 1918. gada 3. novembrī starp padomju Krieviju un Vācijas ķeizaristes atliekām tika noslēgts pamiera līgums, kura ietvaros novājinātā padomju Krievija atteicās no Vidzemes un Kurzemes. Vācijas ķeizariste vēl burtiski uz dažām dienām paspēja nodibināt Apvienoto Baltijas hecogisti - kuras sastāvā ietilpa latviešu un igauņu zemes. Taču 1918. gada 9. novembrī Vācijas impērija beidza pastāvēt un 11. novembrī tika noslēgts pamiers starp Vāciju un Antanti. Notikumi steidzināja - un 17. novembrī Rīgā tika nodibināta Tautas Padome.
* Tajā pašā datumā pēckara ietekmīgākā valsts Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi.

* Svinīgā Latvijas valsts pasludināšana notika 1918. gada 18. novembrī, kad iepriekšējā dienā izveidotās Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals paziņoja par suverēnās varas pārņemšanu Latvijā. 1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu, kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no pretenzijām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā.

* Taču ar to nekas nebeidzās. Vēl divus garus gadus turpinājās Brīvības cīņas. Ietekmi Latvijas teritorijā centās gūt gan boļševiki ar Pēteri Stučku priekšgalā, gan arī bermontieši - kuriem bija nostaļģija un vēlme atjaunot vācisku pārvaldi Latvijā. Sākās cīņa par Latvijas pastāvēšanu, kura noslēdzās 1920. gada janvārī, kad no Latvijas teritorijas tika izdzīti boļševiku karaspēks. 1920.gada 11.augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, kur saskaņā ar 2.pantu „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”. Šīs kaujas tika vēlāk nodēvētas par Brīvības cīņām. Tikai pēc tam varēja sākties Latvijas jauncelsmes darbs. Visi Latvijas dzimšanas gadi tika saukti par Otro Atmodu.

* Kā jau mēs tagad zinām, Latvija bija kā Valsts līdz 1940. gadam, kad kaimiņos esošā PSRS, gatavojoties tam, ko tagad saucam par Otro Pasaules karu, visas Baltijas valsts okupēja un inkorporēja iekš PSRS. Padomju okupācijai mijoties ar Hitlera vermahta gadiem - turpinājās līdz 1991. gadam, kad PSRS sabrukuma periodā mūsu Valsts atkal neatkarību atguva. Pēc šīs nu jau Trešās Atmodas tagad dzīvojam neatkarīgā Latvijas valstī.

* Kur radās vārds "Latvija". Versijas ir vairākas. Bet vadošā ir sekojoša: vārds "Latvija" mūsdienu Latvijas teritorijas apzīmēšanai parādījās 19. gadsimtā. Nosaukumu „Latwija” attiecībā uz Kurzemi vispirms lietoja lietuvieši, kuru viņi bija atvasinājuši lietuviešu valodā lietotā latviešu etnonīma „latvjai”, kā turpinājumu latviešu iedzīvotāju jēdziena apliecinājumam. Bet Baltijas jūras dzīvojošās ciltis vēl 13. gadsimtā tika no Romas Pāvesta puses dēvētas par "letijiem". Pirmo reizi publikācijās 19. gadsimta vidū ģeogrāfisku jēdzienu "Latva" lietoja jaunlatvietis Juris Alunāns, bet Andrejs Pumpurs eposā "Lāčplēsis" jau lietoja vārdu "Latvija". Pateicoties tam, kā arī politiskās situācijas maiņai, no 1869. gada līdz 1888. gadam zemes apzīmējumam sarunvalodā un publicistikā lietotais "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju". 1905. gada revolūcijas laikā apzīmējums "Latvija” ieguva politisku nozīmi, bet pavisam tas nostiprinājās Pirmā Pasaules kara laikā, saistībā ar latviešu strēlnieku un Brīvības cīņām 1915.—1919. gados.

Priecīgus svētkus!

Raksta avots un attēlu (c): www.latvija.lv